Plēsēju medības

Ezera plēsēja - līdaka. Leģendām apvīta, kuras, manuprāt, labākais medību laiks ir rudenī.
Šis rudens mani pārsteidza pozitīvā nozīmē. Iespējams, ka vēl ilgu laiku šo rudeni, šīs oktobra nedēļas nogales atcerēšos kā super-copi. Daudz emociju, adrenalīna un lielisku foto, kā arī pārspēts personīgais rekords - 3.3kg :)

Cope ir forša!

Rudens vēstnesis

Rudens laikam ir mans mīļākais gadalaiks. Tāds savāds salkanums pārņem... kaut kas ir beidzies un kaut kas drīz sāksies - jauns gads, varbūt ziema, kad ledus būs biezs, kad jūrā plosīsies vētras...

Makšķernieks jau dzīvo, manuprāt, nemitīgās ilgās - ilgās pēc ezera, upes un galu galā arī jūras. Jā, jūras. Mums ir paveicies, ka mums ir sava jūrmala, kāpas, dzintars, priedes. Esot copē, tu jau domā par nākamo reizi, kad atgriezīsies, vai gluži pretēji, kal plānus, kur tad var doties nākamajā copes ekspedīcijā.

Mana rudens ekspedīcija sākas ar Kurzemes jūrmalu un butēm. Butēm, kas ne vienmēr parādās makšķernieku spaiņos rudens sākumā. Bet es biju tik noilgojies pēc šī rudens piedzīvojuma, ka nespēju pat oktobri sagaidīt. Devos uz Kurzemi, uz buti.
Buti tā pa īstam arī neredzēju. Bet šoreiz laikam svarīgāka bija tā sajūta, tas process - sajust jūru, sajust daļu no sevis. Tas arī ir labi. Esot copē, tu vari izdomāties par visādām lietām vai arī tu vari vienkārši neko nedomāt un izbaudīt procesu, dabu. Un jūra tomēr ir ar savu raksturu un nokrāsu - tā ir īpaša sajūta.

Purva ezera sivēns - līnis

Maija beigas, jūnija sākums, kā jau katru gadu, manā makšķernieka kalendārā, ir atvēlēts līņu medībām. Nemāku pateikt, kāpēc, bet šī zivs un viss tas līņa makšķerēšanas process mani ir aizrāvis ļoti. Gadu no gada pētot un mācoties konkrētā ezera īpatnības un līņa barošanās paradumus, beigu beigās lēnām tu tuvojies pilnībai, vismaz pašam tā liekas. Līdz atkal viņi izspēle tādu joku, ka liekas - nu kā tā?! Visam taču vajadzēja būt mazliet citādāk...

Šoreiz nav vēlēšanās smalki un sīki aprakstīt visu procesu, jo detaļās jau visu esmu nedaudz aizmirsis, bet to adrenalīnu un to īpašo sajūtu, kuru katrs makšķernieks zin, pēc kuras viņš tiecas ik katrā copes reizē, es jūtu vēl šobrīd. Un neatkarīgi no tā, vai tā ir "lielā zivs", apmākusies, lietaina diena, dzestrs saulēkts, rudenīgs saules riets, nakts pie ugunskura, balta un sniegota diena pie āliņģa - katram tas ir savs un neatņemams.

Medībās rezultātā 6 līņuki, trofeja - 2.4kg, mazākais 1.6kg, kā arī līdacēns uz fīderīša

Enjoy:

Beidzot ir laiks apsēsties un atskatīties uz rudens beigu uz ziemas copi - uztaisīt nelielu apkopojumu. Kāpēc nelielu? Jo nav ar ko dižoties šoziem. Līdaku tā arī nesagaidīju atšķirībā no pagājušās ziemas, breksis tikai tagad sākas. Bet nu par visu pēc kārtas.

Neesmu "baigais" spiningotājs, bet savu laiku pa gadu tam atvēlu. Šoreiz devos baudīt rudeni Gaujas krastos. Diemžēl zivtiņu nesatiku, bet svaigu gaisu saelpojos pilnībā.

Vēlā rudenī biju nolēmis izmānīt vēdzeli no paslēptuves. Sanāca tīri tā neko: 370, 640 un 630 grami smagas vēdzelītes aptuveni 4 pasēdēšanas reizēs. Pašam prieks! Ēsma - zivs fileja + naktenis.

Pēc tam jau pacietīgi gaidīju ledu, kas nemaz tik devīgs šoziem nav bijis, tik vien kā pāris klusās dabas :)

Gan jau pāris kilogrami ar raudelēm un asarēniem šoziem ir noķerti priekš kaķa, bet nekas vairāk. Arī abas nakts vaktes uz breksi bij nosacīti tukšā - katrā reizē pa vienam pusbreksēnam tik vien bija, kā arī diezgan nosalu, jo teltī bez apsildes -22 uz ezera klajuma nav īsti komfortabli. Gaužām pieticīga šī ziema priekš manis. Bet to visu ceru vēl labot, jo cītīgi gatavojos jau trešajai nakts copei, kas, cerams, būs veiksmīga. Un tad gan jau būs detalizētāks apraksts :) Kā arī ledus vēl Vidzemes pusē būs savu mēnesi noteikti! Tiekamies copē!

Jūra, saule, rudens, butes...

Rudens ir atnācis, pirmās dienas ar salnu uz zāles, putni kāšos ceļo uz dienvidiem. Bet man domas ceļo uz Kurzemes jūrmalu - butēs, butēs un vēlreiz butēs.

Agrs sestdienas rīts, mazliet aizgulējies, dodamies uz Kurzemes jūrmalu, uz Mazirbi, starp Kolku un Ventspili, Nekad tur neesmu bijis, šī būs pirmā reize tajā galā. Viss jau sapakots, sistēmas sasietas, sataisītas. It īpaši 3 āķu sistēma ar rotiņu lapiņām un luminiscējošām pērlītēm, kuras, manuprāt, butēm dikti ies pie sirds. Pēc div-ar-pus stundām esam pie jūrjas. Tautas daudz, emocijas pacilātas, un pirmās ziņas, ka cope ir!

Vieta atrasta, nepilnu kilometru no mašīnas, kāti ieriktēti, ēsma salikta un aizžvidzināta jūrā uz vakti. Par inventāru - principā rupji kāti (tests no 120 uz augšu), ja ir liels vilnis, straume utt., tad 140-170gr svins jāliek galā un kātiem tests ap 200/240gr. Man šie ir ar testu līdz 240. Aukla 0.35 uz augšu diametrā, atsvari nu džāda smaguma - 70-170gr, espersonīgi izmantoju piramīdas formas, jo gludie tā neiesēžas smiltīs un tiek valsīti pa grunti, bušu sistēmas var sapirkt copes veikalā, bet man patīk eksperimentēt un es pa kādai uzsienu arī pats (ar rotiņu lapiņām strādāja lieliski šoreiz). Ēsmas jūrai dažādākās - vārīta garnele, svaiga garnele, svaiga reņģīte (safilēta), sliekas, breksīša/raudas/ķīša/karūsas gabaliņi. Vienvārdsakot, rupjš inventārs un gaļas gabali uz āķiem.

Nepieminēju, ka uz vietas bijām ap 9 un pirmo brīdi, nepilna stunda pagāja, lai sariktētos un izpētītu sēkļus utt. Pirmā nopietnā cope uz 10 aptuveni bija un pirmā butīte pludmalē.

Arī līdz nākamajai nebija ilgi jāgaida. Sākās ļoti stabila cope. Bija jādarbojas visu laiku. Pa visiem kātiem pēc kārtas. Piebilst gribu, ka jūrā viens makšķernieks ar derīgu makšķernieka karti drīkst izmantot maksimums 3 kātus ar 9 āķiem. Ja ir cope, tad šos 3 kātus jau ir grūtības apkalpot, kā tas bija man šoreiz!

Butītes nāca ļoti raiti un stabili līdz ~12 pusdienlaikā. Izmērs arī priecēja un spainis bija pāri pusei. Bet pēc tam tā cope apsīka. Sakās daudz tukšo copju un izmērs arī kļuva krietni mazāks. Pieņēmās A vējš spēkā, bet jūra savu pierasto vēju gan neparādīja šoreiz un labi vien ir, jo gan vilnis, gan laiks bija lielisks, lai baudītu šo pasākumu! Tikai viena bēda gadījās, vienā metienā nebūtībā aizgāja aukla ar visu manu paštaisīto un šoreiz lieliski strādājošo sistēmu. Izrāva kaseti tukšu ka nemetās... škrobe baigā, mēģināju vēl brist pakaļ, aizāķēt ar citu makšķeri, bet nekā...

Diena skrēja uz priekšu nemanot. Nebija pat īsti laika apsēsties, iedzert tēju un izbaudīt apkārtni. Visu laiku norisinājās kaut kāda darbība par un ap makšķerēm.

Līdz saule jau liecināja par to, ka gatavojas rietam un vakaram.

Nobeigts jau bija pirmais spainis un iesākts otrais (limits atļauj vienā makšķerēšanas reizē uz vienu cilvēku paturēt 10kg butes), mēs šoreiz bijām divatā, tamdēļ viennozīmīgi copi turpinājām. Un palaimējās noķert savu pazaudēto sistēmu ar visu auklu, vairākkārt metot aptuveni tajā vietā, kur viņa pazuda, vienā no reizēm pārmetot makšķeri, izdevās aizķert un izvilkt ārā :) uzreiz sēju galā un turpināju ar savu rezultatīvo kombainu pļaut butes.

Vakars iestājās nemanot, saulīte norietēja, dāvājot foršu kluso dabu ar makšķerkātiem :)
Otrais spainis jau bija ticis 1/3 un doma bija sagaidīt tumsu, jo butes īstā cope jau notiek pa tumsu. Bet copes nebija.... nākot vakaram, butītes palika arvien mazāk un mazākas, sapratuši, ka štelles te nebūs vairāk, noguruši pēc darbīgas dienas, teicām jūrai paldies, uz satikšanos līdz nākamajai reizei, devāmies riktēties uz māju pusi. Pulkstenis rādija ap 8 vakarā jau, līdz mājam ap 200km, nogurums, mazliet miegs, bet milzīgs gandarījums un lieliskas sajūtas un pēcgarša pēc rezultatīvās copes (nekad tik daudz nebiju saķēris jūrā bušu ~12/13kg).

Diena pēc brauciena - nedaudz nogurums, dzestrs rīts un darbošanās ap loma pagatavošanu - kūpinām!