Makšķernieks jau dzīvo, manuprāt, nemitīgās ilgās - ilgās pēc ezera, upes un galu galā arī jūras. Jā, jūras. Mums ir paveicies, ka mums ir sava jūrmala, kāpas, dzintars, priedes. Esot copē, tu jau domā par nākamo reizi, kad atgriezīsies, vai gluži pretēji, kal plānus, kur tad var doties nākamajā copes ekspedīcijā.
Mana rudens ekspedīcija sākas ar Kurzemes jūrmalu un butēm. Butēm, kas ne vienmēr parādās makšķernieku spaiņos rudens sākumā. Bet es biju tik noilgojies pēc šī rudens piedzīvojuma, ka nespēju pat oktobri sagaidīt. Devos uz Kurzemi, uz buti.
Buti tā pa īstam arī neredzēju. Bet šoreiz laikam svarīgāka bija tā sajūta, tas process - sajust jūru, sajust daļu no sevis. Tas arī ir labi. Esot copē, tu vari izdomāties par visādām lietām vai arī tu vari vienkārši neko nedomāt un izbaudīt procesu, dabu. Un jūra tomēr ir ar savu raksturu un nokrāsu - tā ir īpaša sajūta.
