Jūra, saule, rudens, butes...

Rudens ir atnācis, pirmās dienas ar salnu uz zāles, putni kāšos ceļo uz dienvidiem. Bet man domas ceļo uz Kurzemes jūrmalu - butēs, butēs un vēlreiz butēs.

Agrs sestdienas rīts, mazliet aizgulējies, dodamies uz Kurzemes jūrmalu, uz Mazirbi, starp Kolku un Ventspili, Nekad tur neesmu bijis, šī būs pirmā reize tajā galā. Viss jau sapakots, sistēmas sasietas, sataisītas. It īpaši 3 āķu sistēma ar rotiņu lapiņām un luminiscējošām pērlītēm, kuras, manuprāt, butēm dikti ies pie sirds. Pēc div-ar-pus stundām esam pie jūrjas. Tautas daudz, emocijas pacilātas, un pirmās ziņas, ka cope ir!

Vieta atrasta, nepilnu kilometru no mašīnas, kāti ieriktēti, ēsma salikta un aizžvidzināta jūrā uz vakti. Par inventāru - principā rupji kāti (tests no 120 uz augšu), ja ir liels vilnis, straume utt., tad 140-170gr svins jāliek galā un kātiem tests ap 200/240gr. Man šie ir ar testu līdz 240. Aukla 0.35 uz augšu diametrā, atsvari nu džāda smaguma - 70-170gr, espersonīgi izmantoju piramīdas formas, jo gludie tā neiesēžas smiltīs un tiek valsīti pa grunti, bušu sistēmas var sapirkt copes veikalā, bet man patīk eksperimentēt un es pa kādai uzsienu arī pats (ar rotiņu lapiņām strādāja lieliski šoreiz). Ēsmas jūrai dažādākās - vārīta garnele, svaiga garnele, svaiga reņģīte (safilēta), sliekas, breksīša/raudas/ķīša/karūsas gabaliņi. Vienvārdsakot, rupjš inventārs un gaļas gabali uz āķiem.

Nepieminēju, ka uz vietas bijām ap 9 un pirmo brīdi, nepilna stunda pagāja, lai sariktētos un izpētītu sēkļus utt. Pirmā nopietnā cope uz 10 aptuveni bija un pirmā butīte pludmalē.

Arī līdz nākamajai nebija ilgi jāgaida. Sākās ļoti stabila cope. Bija jādarbojas visu laiku. Pa visiem kātiem pēc kārtas. Piebilst gribu, ka jūrā viens makšķernieks ar derīgu makšķernieka karti drīkst izmantot maksimums 3 kātus ar 9 āķiem. Ja ir cope, tad šos 3 kātus jau ir grūtības apkalpot, kā tas bija man šoreiz!

Butītes nāca ļoti raiti un stabili līdz ~12 pusdienlaikā. Izmērs arī priecēja un spainis bija pāri pusei. Bet pēc tam tā cope apsīka. Sakās daudz tukšo copju un izmērs arī kļuva krietni mazāks. Pieņēmās A vējš spēkā, bet jūra savu pierasto vēju gan neparādīja šoreiz un labi vien ir, jo gan vilnis, gan laiks bija lielisks, lai baudītu šo pasākumu! Tikai viena bēda gadījās, vienā metienā nebūtībā aizgāja aukla ar visu manu paštaisīto un šoreiz lieliski strādājošo sistēmu. Izrāva kaseti tukšu ka nemetās... škrobe baigā, mēģināju vēl brist pakaļ, aizāķēt ar citu makšķeri, bet nekā...

Diena skrēja uz priekšu nemanot. Nebija pat īsti laika apsēsties, iedzert tēju un izbaudīt apkārtni. Visu laiku norisinājās kaut kāda darbība par un ap makšķerēm.

Līdz saule jau liecināja par to, ka gatavojas rietam un vakaram.

Nobeigts jau bija pirmais spainis un iesākts otrais (limits atļauj vienā makšķerēšanas reizē uz vienu cilvēku paturēt 10kg butes), mēs šoreiz bijām divatā, tamdēļ viennozīmīgi copi turpinājām. Un palaimējās noķert savu pazaudēto sistēmu ar visu auklu, vairākkārt metot aptuveni tajā vietā, kur viņa pazuda, vienā no reizēm pārmetot makšķeri, izdevās aizķert un izvilkt ārā :) uzreiz sēju galā un turpināju ar savu rezultatīvo kombainu pļaut butes.

Vakars iestājās nemanot, saulīte norietēja, dāvājot foršu kluso dabu ar makšķerkātiem :)
Otrais spainis jau bija ticis 1/3 un doma bija sagaidīt tumsu, jo butes īstā cope jau notiek pa tumsu. Bet copes nebija.... nākot vakaram, butītes palika arvien mazāk un mazākas, sapratuši, ka štelles te nebūs vairāk, noguruši pēc darbīgas dienas, teicām jūrai paldies, uz satikšanos līdz nākamajai reizei, devāmies riktēties uz māju pusi. Pulkstenis rādija ap 8 vakarā jau, līdz mājam ap 200km, nogurums, mazliet miegs, bet milzīgs gandarījums un lieliskas sajūtas un pēcgarša pēc rezultatīvās copes (nekad tik daudz nebiju saķēris jūrā bušu ~12/13kg).

Diena pēc brauciena - nedaudz nogurums, dzestrs rīts un darbošanās ap loma pagatavošanu - kūpinām!

Nakts breksis

Nobriedu beidzot brekša copei naktī. Daudz skatījos video par to, kā ķer naktī, bet pats nekad netiku izmēģinājis.
Piektdienā laicīgi jau tika sagādāts viss nepieciešamais - motilis, "traper" barības un viss pārējais, lai ērti varētu sēdēt uz vakti. Un ceļš steidzīgi jau veda uz laukiem, Doma bija 22-23 braukt uz nu jau iepazīto šoziem vietu. Pāris stundas pirms tam aizbraucu saurbu āliņģus divus dubultos, iegāzu aptuveni kilogramu barības iekšā. Pēc tam gatavošanās process - makšķerītes pārtītas, pārbaudīti mezgli vai nav iemetušies un uzsieti jauni āķi 12nr ar atskabargām uz kāta, pabiezi, kārtīgi, viss tika salikts, sapakots, kafija termosā un viss pārējais. Urbi neņēmu, jo vieta jau bija sagatavota.
Aptuveni ap pusē vienpadsmitiem vakarā biju uz vietas ar visu iedzīvi. Vējš lika atkal par sevi manīt. Ar telts uzsliešanu bija problēmas, jo pa vējam to ir pagrūti izdarīt. Tas prasīja ilgāku laiku, bet viss beigās bija ok. Iekārtojos teltī, visu saliku pa rokai, apgaismoju sakārtoju un sāku tīt laukā makšķerītes. Jau iepriekš nolēmu sēdēt uz pludiņu ar ēsmu uz grunts, ar domu, ka necopes gadījumā izvilkšu arī mormišku. Viss salikts, makšķerītes uz vakts un var sākties nakts cope.

Vējš brīžam labi papūta, tā, ka ārā nemaz nelīdu, lai pabaudītu naksnīgo ezera skatu. Zivis apakšā ļoti ātri lika par sevi manīt, rakdamās un mielodamās ar pirms pāris stundām iegāzto barību. Līdz pirmajam brekšiniekam ilgi nebija jāgaida, ~15min.

Pirmā doma spriedelējot par nakts copi bija, ka cope varētu būt līdz kaut kādiem 1-2iem naktī un pēc tam būs klusums, kuru varētu pārtraukt rīta cēliens ap 4iem.
Bet copes sekoja viena otrai, protams ne ar lielu intensitāti, bet ar aptuveni 15-20 min pārtraukumiem, kuru laikā ēsma tika bakstīta šurpu turpu.

Turpinājumā tā pirmā satraukuma sajūta pazuda. To aizstāja darbošanās ap copi, kas neļāva pat iezagties domai par miegu. Salūza saliekamais, ērtais krēsls... tas nozīmēja sēdēšanu uz kastes... knapi stundu biju izbaudījis komfortu :) Copes ar dažādiem uzplūdiem tā arī nebija vēl pārtrūkušas. Laiks skrēja ātri.

Tika mainītas baterijas gan spuldzei, gan galvas gaismeklim, pārsietas makšķerītes, kuras šad un tad sapiņķerējās, ik pa laikam piebartots - laiks pagāja nemitīgi darbojoties. Pieķērās arī pa kādam mazliet lielākam breksēnam ap puskilo svarā, tomēr gaidas pēc trofejas, kuru gandrīz izdevās iegūt iepriekšējā reizē, šad un tad uzplaiksnīja domās - vai tur apakšā varētu būt atnācis šī ezera brekša papus? Varbūt tas man tagad to ēsmu tur baksta un bīda pa grunti?
Trofejas šoreiz izpalika... nedaudz uz rīta pusi pēc 3iem pieteicās 850gr breksēns, kas adrenalīnu uzsita nepajokam :) Malkojot kafiju un ik pa brīdim izvelkot pa kādam breksēnam, ārpus telts bija palicis nedaudz gaišāks. Sapriecājos par rīta copi - nu tik jāsākas intensīvākai ņemšanai. Bet, nekā. Cope aprāvās diezgan pamatīgi. Pieklīda mazie bērneļi, kuri bruka uz ēsmu virsū kā traki. Gribu tikai pieminēt, ka pa nakti neviens bērnelis nepieklīda ēst, un vidējais brekša izmērs bija mazliet lielāks kā iepriekš ķertajiem pa dienu.
Izvilku kombainu un izkāpu pirmo reizi pēc iepriekšējā vakara no telts. Izstaipījos un devos apgaitā pa apkārtnē esošajiem āliņģiem. Tā bija laba ideja - kaut kādus 4 breksēnus svarā ap 300 gramiem izķeksēju no tiem āliņģiem. Rīta vējš bija makten saldējošs, tamdēļ atgriezos teltī. Kādu stundu vēl patracināju bērneļu baru zem sevis, papļāpāju ar atnākušajiem rīta copmaņiem, sakravāju mantas un devos uz mašīnas pusi ar diezgan pasmagu nesamo, ar aptuveni 15kg guvuma.

Lielākais 850 grami un 4 gabali ap 500 gramiem, pārējie maķenīt mazāki.
Nakts cope ļoti iepatikās un nākamajās brīvdienās tas tiks atkārtots ar nerimstošu vēlmi pēc trofejas :) Cope visas nakts garumā tā arī neapsīka.

Ar divējādām sajūtām

Piektdienas pēcpusdiena, kā jau ierasts pēdējos mēnešos, ceļš atkal ved uz laukiem, atkal uz copi. Pa pus-tumsiņu saurbts dubultais āliņģis, kārtīgi sabarots, sakārtota vai pus-iedzīve copei, un ar nepacietības pilnām gaidām par rītdienas rīta copi, piezadzies miegs...
Pus 4 no rīta zvana modinātājs, laiks taisīties. Kafija termosā, kastes ar telti un urbi mašīnā, atslēga aizdedzē un aiziet. Piebraucot pie ezera, vējš liek par sevi manīt. Iepriekšējā vakarā jau nopratu, ka būs vējains. Telti uzsliet bija nelielas problēmas, jo vējš dzina visu pa gaisu. Beidzot viss sakārtots, pludiņš ielaists āliņģī un var ieslīgt gaidās. Ilgi nav jāgaida līdz pirmais pus-breksēns tiek izvilkts. Pēc tam aptuveni 20min pauze un uzsēžas kaut kas labs. Pievilku pie āliņģa, uzsitās pret āliņģa malu un prom bija. Breksēns aptuveni kilograma svarā. Žēl... Pēc tam seko ilgāka pauze bez copēm. Jāiedzer kafija, jo miegs nedaudz sāk mākties virsū. Vējš aizvien stiprāk sāk purināt telti, esmu spiests pārsēsties, lai telti neliektu vējš. Piesakās pa kādai raudai, breksīšu bērnelim, bet nekas nopietns. Pāreju uz copi ar mormišku, jo zivis paliek kūtras. Ārā laiks arī nav no tiek labākajiem - vējš, brīžam saule, brīžam putenis. Piesakās pa kādam pusaudzim brekšu, un tad ļoti izteikts sardziņa pacēliens un ir! Smags. No sešiem metriem pievaru piecus un tad trūkst vadzis..

Tāāāāāāāda škrobe... Nafig visus tos sūdus, Nu tad nāca ārā trīskārtīgi un desmitstāvīgi. Pēc sajūtām trofeja. Tādu smagumu ziemā uz brekšiem nebiju cēlis... Nomierinājos, turpināju copi, bet nekas prātīgs nedevās rokā, tamdēļ beidzu copi. Kopā ~5kg breksīši ar raudām.

Gribu, negribu, it kā varētu, nē, bet jāaizbrauc āliņģis pārbaudīt, kurā copes beigās iegāzu aptuveni kilogramu provianta.
Tik agri nepiecēlos, bet mazliet pirms septiņiem piecēlu sevi un aizbraucu. Šoreiz bez telts (varēja jau paņemt līdzi, jo putenis bija nepajokam). Ātri vien atradu vakardienas āliņģi, ņemot vērā to, ka virsledus reljefs bija pilnībā pamainījies. Cerības atkal lielas. Iesākumā pludiņu nemaz neliku lietā, jo pārbaudīju ar savu kombainu kas tur apakšā notiek. Hopā un breksītis uz 250 gramiem ārā. Notiek ieroču maiņa un pludiņš augšā, piecirtiens un ir! Ir apakšā bariņš sapulcējies. Var sākties cope. Mācoties no vakardienas kļūdām, pamainīju izvilkšanas tehniku tā, lai nerodas nevienā brīdī nenospriegota aukla, kā arī nomainīju āķi pludiņam ar divus izmērus lielāku, jo bija diezgan daudz nodilušu copju. Izdevās. Pludiņa pacēlumi bija daudz un gandrīz visi rezultatīvi. Man sapņos laikam rādīsies pludiņš, jo aizverot acis, to redzi :) Ļoti liels putenis iet vaļā uz ezera un šoreiz es pārliecinos par veco teicienu, ka nav nepiemērotu laikapstākļu, ir nepiemērots apģērbs. Es jutos ļoti labi un silti arī šādā vējā. Kopumā 21 breksēns kopējā svarā 5kg, lielākais mazliet zem 500 gramiem. Trofejas nepieteicās šoreiz, bet meklējumi nebeidzas. Nākamreiz būšu gatavs. Šo copi beidzu ar divējādām sajūtām - tas ko daru, ir pareizi, esmu uz pareizā ceļa, bet pieļauju pārāk stulbas kļūdas (kuras par laimi laboju), un šoreiz arī "tehnika" pievīla. Mana trofeja vēl joprojām ir kaut kur tur...

Rudens-Ziema 16/17

Šis rudens iesākās ar ļoti entuziasma pilnu vēlmi turpināt pagājušā gada jaunapgūtos horizontus vēdzeļu copē. Pēdējos gados esmu centies makšķerēt visu cauru gadu un vēlā rudenī tieši izmēģināt laimi vēdzeļu copē. Pati par sevi ļoti primitīvi vienkārša - standarta gruntsmakšķere, ar parupjiem āķiem un pavadiņām, kur par ēsmu izmantoju gan naktstārpus, gan karūsas/raudas/brekša utt. fileju. Tā kā dzīvoju pie ūdeņiem, tad liela problēma aizbraukt uz copi man nav, pareizāk sakot, aiziet. Trijos piegājienos izdevās tikt pie pirmās vēdzeles 590 gramu svarā. Paņēma pašās copes beigās jau kad plānoju mest mieru. Gruntenes zvaniņš sāka nervozi dzindzināt. šoreiz biju uzlicis sistēmu savam 80 gramu fīderim, ar kuru izvadīšana bija ļoti patīkama.

Tad, pēc ilgāka klusuma perioda, neilgi pirms Ziemassvētkiem atklāju šīs ziemas pirmo zemledus copi. Ļoti mērķtiecīgi gāju uz līdaku copi ar karodziņiem. Iesākumā izvēlējāmies mazu meža ezeriņu, kurā biju pirmo reizi. Par nelaimi, cūkas laime pirmo reizi tajā vietā nespīdēja. Pārmetāmies uz lielāku ezeru un nobāzējāmies netālu no upītes ietekas. Pareiza vietas izvēle, Izdevās. Līdakas skrējiens bija labs. Beigās pirmā šis ziemas zaļsvārce bija uz ledus!

Nākamā copes reize jau bija jaunajā gadā. Pirmās brīvdienas. Nepacietīgi vēlējos atklāt ziemas pludiņa sezonu, tamdēļ devos uz savām citgadu vecajām labajām vietām ar domu tikt pie smukām raudām un, iespējams, kāda breksēna. Īsti ar lomu lepoties nesanāca, bet pāris pannas ar smukām raudelēm pieteicās. Starp citu, jā, par inventāru, beidzot LV veikalos ir sākuši tirgot riktīgos ziemas pludiņus! Super. Agrāk vai nu pats no vecajiem pludiņiem apgriezu un taisīju (bildē viens redzams), kas tomēr ir pasmagi vai nu kaut ko veidoju no korķa. Ļoti viegli ~1.5 grams, kas arī pašu sistēmu padara daudz vieglāku, jo atsvars ir mazāks un breksis nejūt to pretestību tik izteikti. Ja par inventāru iesākām, tad lietoju 0.166 japāņu micron ar izturību mazliet virs 4kg. Ļoti laba aukla ar "low memory" un lielāko plusu - amortizāciju. Ziemas pludiņam izmantoju 10-12 nr. āķīšus - labas kvalitātes un biezus (šķiet kobras), jo plānie iegriežas. Ja ķer raudas, pličus utt, tad nav nozīmes, jo svars nav liels, bet uz nopietnāku breksi, tas var izrādīties liktenīgi. Noteikti vienmēr ir mans "kombains", kā es to saucu - maziņa, ērta sardziņmakšķere (ar plakanu plastikas sardziņu, nevis metāla) ar to pašu micronu 0.166 un divām mormiškām ar atstarpi ~25cm, no kurām zemāka vienmēr ir "diskobumba" zeltaina, bet augstākā parasta svina sudrabotas krāsas lāsīte. Tas tamdēļ, jo breksis ne vienmēr atrodas uz grunts un no tās barojas. Ir gadījies, ka grunts ēsmu neaiztiek vispār, bet uz mormiškām klūp virsū kā traks.

Janvāra mēnesī izlaidu tikai vienas brīvdienas, kuras nebij uz ledus. Tas piespiedu kārtā bija.
Nākamā cope, ņemot vērā iepriekšējo, ka breksis vēl nav tik aktīvs, bija mērķtiecīgi tēmēta atkal uz līdakām. Kas adrenalīna ziņā nelika vilties, nemaz nelika vilties. Kamēr vēl tas aukstums nebija sācies, kad līdakas pamatā aiziet uz dziļumiem, gar krasta niedrēm, kantēm var ļoti labi trāpīt uz tādām no 1-2kg līdaķelēm, kas šoreiz arī izdevās. Uzreiz saķertas raudeles, neko negaidot tika uzsēdinātas uz āķiem un iesūtītas āliņģī laimes meklējumos. Uz vakts uzliku divus karogus un nepacietīgi gaidīju to brīdi, to momentu, kad ar adrenalīna pārpilnību pusskriešus metīšos skatīt, kas ta tur ira. Ilgi nebij jāgaida un aiziet! Mazs zemmērs, lai aug un piesakās pēc pāris gadiem. Nākamā cope nav ilgi jāgaida! Pienākot pie ūdas, spole tiek griezta kā vilciņš, bez apstājas. Parasti visu iztin lielākas līdakas, nevis mazie zīmuļi. Ar asu cirtienu piecirtu uz pretkustību, mazu brīdi sajutu spēcīgu prettdarbību un viss...... auklu aprāva..... acīmredzot bija kaut kur ap kādu niedri aptinusies un pārrīvēja..... (maza piebilde - izmantoju šogad ūdas, kādu var redzēt foto, lieku 25cm pavadiņu un 2vu vai 3ju žuburu āķi). Baigā škrobe.... Trešā cope pēc kādas stundas notiek, šoreiz ūdu uzliku ne tik tuvu zālēm, tamdēļ ar drošu piecirtienu, diezgan fiksi uz ledus guļ mazliet virs kilograma līdaciņa.

Nākamās brīvdienas un atkal uz to pašu vietu. Līdaka atkal aptuveni tajā pašā niedru rajonā paķēra ēsamas zivteli. Forši. Ar pludiņu izdodas piemānīt arī pa kādam pusbreksītim. Tā ņemoties ar pludiņu pilnīgi neievēroju, ka ūda, kuru pēc līdakas izvilkšanas pārliku tālāk ir nostrādājusi un karodziņš ir kaut kaut kādā veidā izlecis ārā. Pieeju klāt, pilnīgi iztīts viss (virsū ap 20m kaut kur parasti man ir). Lēnām taustos, taustos, tukšs. Nositusi nost zivtiņu, aptinusi zālēs un viss. Bet diena izdevusies, saulaina un loms labs. Ko gan vairāk vajaga!

Nākamā reize, pamatojoties uz to, ka breksēni ir sākuši aktīvāki palikt, tiek veltīta cītīgai iebarošanai un brekšu copei sākot jau ar agru agru rītu pulksteņa pus 5 izskatā. Iegādājos telti, automātisko ar grīdu pa 26.5 eināriem, lēti, forši un man neko citu  krutāku nevajaga. Ielaidu eholoti, paskatījos dziļumu un to, kas uz grunts notiek. Lielās cerības bija pāragras, abloms tāds, ka lomu pāris pannu izskatā nav vērts apspriest.

Nākamajā dienā, sakarā ar švako baltās zivs copi, nolēmām dienu veltīt līdakām. Izvēlējāmies citu ezeriņu un ar vakardienas saķertajām ēsmas zivtiņām aidā uz turieni. ~2h laikā nekā. Pilnīgi nekā... Pārbraucām uz veco labo ezeru, kur iepriekšējās reizes veicās, bet šoreiz jau dziļumā, jo līdakas pēdējā laikā uz turieni bija pārcēlušas savus pusdienu galdus. Ilgi nebij jāgaida, aptuveni 15min pēc ielikšanas, jau karogs gaisā! Hops un ir smuka līdaciņa, kas bija vienīgā. Pec atbraukšanas uz vietu nr.2 pamainījās laiks, sāka snigt, nedaudz putināt un, iespējams tas kalpoja par iemeslu kāpēc cope izdevās.

Februāra sākums, atkal lielās gaidas par breksi, iebarošana iepriekšējā vakarā spilgtā, jo spilgtā mēnessgaismā tomēr nedeva rezultātus. Kā vēlāk sapratu, kļūdījos ar vietas uzvēli. Izvēlējos bedri tuvāk krastam, tomēr bija jādodas uz ezera vidu, ko otrajā dienā arī darīju. Iesākums likās švaks, pat ūdai neizdevās npoķert raudu, jo ķīši bija vienkārši aptrakuši. Pastaigāju, paskatījos, ka šur tur apkārt ir sabaroti āliņgi arī citi, kas pat nav īpaši apsēdēti. Pamainīju vietu. Pirmais laidiens uz mormeni un uzreiz pacēliens, ir. Tad nākamais noraujas un viss, velku ārā ziemas plukstu. Aiziet! Aptuveni 1.5h izteikti laba cope. Pirmie nāk arā saēdušies sabarotu barību, kas no citiem copmaņiem sabarota, dod man superīgu pirmo šīs ziemas breksēnu copi. Ļoti daudzi nodilst... ālinģi nepārurbu un neuztaisīju dubulto, ko parasti uz brekšiem ejot daru, jo nevēlējos aizbiedēt apakšā sapulcējušos džekus. Nodilst tieši atsitoties pret āliņģa malām... skaits būtu x2 gandrīz, ja visus izdabūtu. uzsēdās arī kaut kas palielāks, bet tas jau pussceļā pateica atā! Kopā padsmit pusbreksēni, lielākajam varbūt ap 350/400 gramiem. Nekas dižš, bet patīkami, kas raisa lielas jo lielas cerības uz rezultatīvu un, iespējams, trofeju cienīgu brekšu copes turpinājumu, nu jau nākamreiz februāra beigās, kad būs arī pēdējā ledus līdaku cope.