Šis rudens iesākās ar ļoti entuziasma pilnu vēlmi turpināt pagājušā gada jaunapgūtos horizontus vēdzeļu copē. Pēdējos gados esmu centies makšķerēt visu cauru gadu un vēlā rudenī tieši izmēģināt laimi vēdzeļu copē. Pati par sevi ļoti primitīvi vienkārša - standarta gruntsmakšķere, ar parupjiem āķiem un pavadiņām, kur par ēsmu izmantoju gan naktstārpus, gan karūsas/raudas/brekša utt. fileju. Tā kā dzīvoju pie ūdeņiem, tad liela problēma aizbraukt uz copi man nav, pareizāk sakot, aiziet. Trijos piegājienos izdevās tikt pie pirmās vēdzeles 590 gramu svarā. Paņēma pašās copes beigās jau kad plānoju mest mieru. Gruntenes zvaniņš sāka nervozi dzindzināt. šoreiz biju uzlicis sistēmu savam 80 gramu fīderim, ar kuru izvadīšana bija ļoti patīkama.
Tad, pēc ilgāka klusuma perioda, neilgi pirms Ziemassvētkiem atklāju šīs ziemas pirmo zemledus copi. Ļoti mērķtiecīgi gāju uz līdaku copi ar karodziņiem. Iesākumā izvēlējāmies mazu meža ezeriņu, kurā biju pirmo reizi. Par nelaimi, cūkas laime pirmo reizi tajā vietā nespīdēja. Pārmetāmies uz lielāku ezeru un nobāzējāmies netālu no upītes ietekas. Pareiza vietas izvēle, Izdevās. Līdakas skrējiens bija labs. Beigās pirmā šis ziemas zaļsvārce bija uz ledus!
Nākamā copes reize jau bija jaunajā gadā. Pirmās brīvdienas. Nepacietīgi vēlējos atklāt ziemas pludiņa sezonu, tamdēļ devos uz savām citgadu vecajām labajām vietām ar domu tikt pie smukām raudām un, iespējams, kāda breksēna. Īsti ar lomu lepoties nesanāca, bet pāris pannas ar smukām raudelēm pieteicās. Starp citu, jā, par inventāru, beidzot LV veikalos ir sākuši tirgot riktīgos ziemas pludiņus! Super. Agrāk vai nu pats no vecajiem pludiņiem apgriezu un taisīju (bildē viens redzams), kas tomēr ir pasmagi vai nu kaut ko veidoju no korķa. Ļoti viegli ~1.5 grams, kas arī pašu sistēmu padara daudz vieglāku, jo atsvars ir mazāks un breksis nejūt to pretestību tik izteikti. Ja par inventāru iesākām, tad lietoju 0.166 japāņu micron ar izturību mazliet virs 4kg. Ļoti laba aukla ar "low memory" un lielāko plusu - amortizāciju. Ziemas pludiņam izmantoju 10-12 nr. āķīšus - labas kvalitātes un biezus (šķiet kobras), jo plānie iegriežas. Ja ķer raudas, pličus utt, tad nav nozīmes, jo svars nav liels, bet uz nopietnāku breksi, tas var izrādīties liktenīgi. Noteikti vienmēr ir mans "kombains", kā es to saucu - maziņa, ērta sardziņmakšķere (ar plakanu plastikas sardziņu, nevis metāla) ar to pašu micronu 0.166 un divām mormiškām ar atstarpi ~25cm, no kurām zemāka vienmēr ir "diskobumba" zeltaina, bet augstākā parasta svina sudrabotas krāsas lāsīte. Tas tamdēļ, jo breksis ne vienmēr atrodas uz grunts un no tās barojas. Ir gadījies, ka grunts ēsmu neaiztiek vispār, bet uz mormiškām klūp virsū kā traks.
Janvāra mēnesī izlaidu tikai vienas brīvdienas, kuras nebij uz ledus. Tas piespiedu kārtā bija.
Nākamā cope, ņemot vērā iepriekšējo, ka breksis vēl nav tik aktīvs, bija mērķtiecīgi tēmēta atkal uz līdakām. Kas adrenalīna ziņā nelika vilties, nemaz nelika vilties. Kamēr vēl tas aukstums nebija sācies, kad līdakas pamatā aiziet uz dziļumiem, gar krasta niedrēm, kantēm var ļoti labi trāpīt uz tādām no 1-2kg līdaķelēm, kas šoreiz arī izdevās. Uzreiz saķertas raudeles, neko negaidot tika uzsēdinātas uz āķiem un iesūtītas āliņģī laimes meklējumos. Uz vakts uzliku divus karogus un nepacietīgi gaidīju to brīdi, to momentu, kad ar adrenalīna pārpilnību pusskriešus metīšos skatīt, kas ta tur ira. Ilgi nebij jāgaida un aiziet! Mazs zemmērs, lai aug un piesakās pēc pāris gadiem. Nākamā cope nav ilgi jāgaida! Pienākot pie ūdas, spole tiek griezta kā vilciņš, bez apstājas. Parasti visu iztin lielākas līdakas, nevis mazie zīmuļi. Ar asu cirtienu piecirtu uz pretkustību, mazu brīdi sajutu spēcīgu prettdarbību un viss...... auklu aprāva..... acīmredzot bija kaut kur ap kādu niedri aptinusies un pārrīvēja..... (maza piebilde - izmantoju šogad ūdas, kādu var redzēt foto, lieku 25cm pavadiņu un 2vu vai 3ju žuburu āķi). Baigā škrobe.... Trešā cope pēc kādas stundas notiek, šoreiz ūdu uzliku ne tik tuvu zālēm, tamdēļ ar drošu piecirtienu, diezgan fiksi uz ledus guļ mazliet virs kilograma līdaciņa.
Nākamās brīvdienas un atkal uz to pašu vietu. Līdaka atkal aptuveni tajā pašā niedru rajonā paķēra ēsamas zivteli. Forši. Ar pludiņu izdodas piemānīt arī pa kādam pusbreksītim. Tā ņemoties ar pludiņu pilnīgi neievēroju, ka ūda, kuru pēc līdakas izvilkšanas pārliku tālāk ir nostrādājusi un karodziņš ir kaut kaut kādā veidā izlecis ārā. Pieeju klāt, pilnīgi iztīts viss (virsū ap 20m kaut kur parasti man ir). Lēnām taustos, taustos, tukšs. Nositusi nost zivtiņu, aptinusi zālēs un viss. Bet diena izdevusies, saulaina un loms labs. Ko gan vairāk vajaga!
Nākamā reize, pamatojoties uz to, ka breksēni ir sākuši aktīvāki palikt, tiek veltīta cītīgai iebarošanai un brekšu copei sākot jau ar agru agru rītu pulksteņa pus 5 izskatā. Iegādājos telti, automātisko ar grīdu pa 26.5 eināriem, lēti, forši un man neko citu krutāku nevajaga. Ielaidu eholoti, paskatījos dziļumu un to, kas uz grunts notiek. Lielās cerības bija pāragras, abloms tāds, ka lomu pāris pannu izskatā nav vērts apspriest.
Nākamajā dienā, sakarā ar švako baltās zivs copi, nolēmām dienu veltīt līdakām. Izvēlējāmies citu ezeriņu un ar vakardienas saķertajām ēsmas zivtiņām aidā uz turieni. ~2h laikā nekā. Pilnīgi nekā... Pārbraucām uz veco labo ezeru, kur iepriekšējās reizes veicās, bet šoreiz jau dziļumā, jo līdakas pēdējā laikā uz turieni bija pārcēlušas savus pusdienu galdus. Ilgi nebij jāgaida, aptuveni 15min pēc ielikšanas, jau karogs gaisā! Hops un ir smuka līdaciņa, kas bija vienīgā. Pec atbraukšanas uz vietu nr.2 pamainījās laiks, sāka snigt, nedaudz putināt un, iespējams tas kalpoja par iemeslu kāpēc cope izdevās.
Februāra sākums, atkal lielās gaidas par breksi, iebarošana iepriekšējā vakarā spilgtā, jo spilgtā mēnessgaismā tomēr nedeva rezultātus. Kā vēlāk sapratu, kļūdījos ar vietas uzvēli. Izvēlējos bedri tuvāk krastam, tomēr bija jādodas uz ezera vidu, ko otrajā dienā arī darīju. Iesākums likās švaks, pat ūdai neizdevās npoķert raudu, jo ķīši bija vienkārši aptrakuši. Pastaigāju, paskatījos, ka šur tur apkārt ir sabaroti āliņgi arī citi, kas pat nav īpaši apsēdēti. Pamainīju vietu. Pirmais laidiens uz mormeni un uzreiz pacēliens, ir. Tad nākamais noraujas un viss, velku ārā ziemas plukstu. Aiziet! Aptuveni 1.5h izteikti laba cope. Pirmie nāk arā saēdušies sabarotu barību, kas no citiem copmaņiem sabarota, dod man superīgu pirmo šīs ziemas breksēnu copi. Ļoti daudzi nodilst... ālinģi nepārurbu un neuztaisīju dubulto, ko parasti uz brekšiem ejot daru, jo nevēlējos aizbiedēt apakšā sapulcējušos džekus. Nodilst tieši atsitoties pret āliņģa malām... skaits būtu x2 gandrīz, ja visus izdabūtu. uzsēdās arī kaut kas palielāks, bet tas jau pussceļā pateica atā! Kopā padsmit pusbreksēni, lielākajam varbūt ap 350/400 gramiem. Nekas dižš, bet patīkami, kas raisa lielas jo lielas cerības uz rezultatīvu un, iespējams, trofeju cienīgu brekšu copes turpinājumu, nu jau nākamreiz februāra beigās, kad būs arī pēdējā ledus līdaku cope.
